Fiziskā slodze veicina bērna organisma fizisko attīstību, sirds-asinsvadu sistēmas un elpošanas sistēmas funkcionalitāti, stiprina imunitāti, pilnveido fiziskās spējas un darbspējas tikai tad, ja tā ir regulāra un piemērota bērna un pusaudža vecumam, dzimumam un vispārējai fiziskai sagatavotībai. Bērna adaptācijas spējas fiziskai slodzei ir salīdzinoši zemākas nekā pieaugušam cilvēkam, jo augšanas periodā vēl tikai notiek sirds un elpošanas sistēmas attīstība un augšana.
Ieradums regulāri būt aktīvam ikdienā un sportot jāveido bērnībā un jāturpina pusaudžu un pieaugušo vecumā. Vecākiem un sporta speciālistam vajadzētu izvēlēties bērna vecumam atbilstošu, regulāru, dažādu, ķermeni vispusīgi attīstošu, pakāpeniski pieaugošas intensitātes fizisko aktivitāti, kas vienlaikus rada bērnam interesi un motivāciju sportot. Vecākiem ar savu labo piemēru jārāda bērniem, ka tā ir ikdienas norma – būt aktīvam un sportot:
- Bieži sākumskolas vecumā pirmā pieredze sportā ir skolā sporta stundā.
- Bērniem jāparāda, ka sports ir spēle un sagādā prieku un ka svarīga ir piedalīšanās, nevis uzvara.
- Nepieciešama vispusīga fiziskā aktivitāte, lai attīstītu ķermeni un prātu, jo tā palīdz izprast sava organisma spēju robežas, spēli pēc noteikumiem un kļūt disciplinētākam un organizētākam.
Izglītības iestādēs sporta stundās skolēniem būtu jānodrošina pakāpeniska fizisko spēju un kustību iemaņu attīstīšana, darbspēju paaugstināšana un izpratnes veidošana par aktīvu, veselīgu dzīvesveidu un sporta sacensību nozīmi un nepieciešamību. Skolēni atkarībā no veselības stāvokļa, fiziskās attīstības un fiziskās sagatavotības līmeņa tiek iedalīti atbilstošā medicīniskajā grupā:
- Pamata grupa – veseli skolēni vai skolēni, kuriem ir nelielas veselības novirzes, bet laba fiziskā sagatavotība, piedalās sporta stundās vai nodarbībās pilnā apjomā.
- Sagatavošanas grupa – praktiski veseli skolēni vai ar nelielām veselības novirzēm, bet nepietiekamu fizisko sagatavotību. Fiziskā slodze sporta stundās vai nodarbībās jāplāno, ņemot vērā skolēnu fizisko sagatavotību, apgūstot dažādus fiziskos vingrinājumus un pakāpeniski attīstot visas fiziskās spējas. Šie skolēni nepiedalās sporta sacensībās.
- Speciālā grupa – skolēni, kuri slimo ar dažādām hroniskām slimībām, kuriem ir veselības traucējumi, kas radušies pēc kādas slimības vai traumas, un skolēni, kuriem ir fiziskās attīstības traucējumi, bet atļauta fiziskā aktivitāte. Fiziskā slodze sporta vai ārstnieciskās vingrošanas nodarbībās jāplāno individuāli vai mazās grupās, ņemot vērā skolēnu veselības traucējumus, fizisko attīstību un fizisko sagatavotību. Skolēnam māca kustību iemaņas, apgūstot dažādus fiziskos vingrinājumus, cenšoties veidot pareizu kustību stereotipu, attīsta organisma funkcionālās spējas. Arī šie skolēni nepiedalās sacensībās.
Organisma augšanas un attīstības procesā kustību aktivitāte ir aktīvs bioloģisks stimuls un, galvenais, fiziskās attīstības faktors. Fiziskā attīstība raksturo organisma augšanas procesu, veselības stāvokli un apkārtējās vides ietekmi uz organismu. Svarīgi ir attīstīt visas fiziskās spējas:
- izturību;
- spēku – spēka izturību, ātrumspēku;
- ātrumu – kustības ātrumu, kustību biežumu, reakcijas ātrumu;
- veiklību;
- lokanību – statisko, dinamisko, ballistisko, aktīvo, pasīvo;
- kustību koordināciju – līdzsvaru.
Fizisko spēju attīstība notiek galvenokārt pirmsskolas un skolas vecumā. Mērķtiecīgi plānojot sporta treniņu norisi, var nodrošināt fizisko spēju paātrinātu attīstību. Arī pieaugušo vecumā ir jāuztur un jāattīsta fiziskās spējas. Fiziskās spējas trenē un arī testē attiecīgā sporta veida treneris reālos treniņu un sacensību apstākļos, lai iegūtie rezultāti būtu lietderīgi, objektīvi un salīdzināmi.
Bērnam sākot sportot ar paaugstinātu fizisko slodzi, pirmos divus gadus sporta nodarbībās jāattīsta vispārējā fiziskā sagatavotība un jāiemāca dažādas kustību prasmes un iemaņas. Specializāciju kādā sporta veidā var uzsākt ar trešo sportošanas gadu. Agrīna specializācija notiek mākslas vingrošanā, sporta vingrošanā un daiļslidošanā. Šajos sporta veidos nepieciešams attīstīt lokanību, tāpēc jau 4 – 5 gadu vecumā bērni sāk trenēties, bet 7 gadu vecumā treniņu slodze jau pieaug. Savādāk ir svarcelšanā, smagatlētikā un vesera mešanā. Šajā sporta veidā bērni drīkst trenēties, sākot no 13 gadu vecuma, citādi var veidoties mazs augums, plakanā pēda vai citi veselības traucējumi.
Visos pārējos sporta veidos agrīna specializācija nav vēlama. Ja specializācija notikusi agri un treniņi bijuši ļoti intensīvi, pusaudžu vecumā dažkārt jāpieliek lielas pūles, lai bērnu motivētu turpināt iesākto. Pusaudzis varētu būt psiholoģiski noguris. Agrīna specializācija un sacensību pieredze nenodrošinās vai nepaaugstinās sasniegumus sportā pieaugušo vecumā.